skaistums
Maijs 3, 2024

"Es esmu tikai skaists citā veidā"? Kas tas patīk dzīvot bez matiem

Man ir autoimūna slimība ar dīvainu nosaukumu Alopecia Areata. Kad es biju vienpadsmit, mani mati pirmo reizi izkrita. Bet tad es biju laimīgs, jo pēc dažiem mēnešiem viņi atgriezās pēc neskaitāmiem ārsta un naturopāta apmeklējumiem. Tomēr kopš tā laika es vienmēr paniku, ka es varētu tos zaudēt.

Ironiski, ka manā divdesmitajā dzimšanas dienā es paskatījos spogulī un skaidri redzēju vietu, kur cirkulārie mati bija neveiksmīgi. Sešu mēnešu laikā es pēc tam zaudēju visus ķermeņa matus, tai skaitā skropstas, uzacis un zemādas matus. Es biju pēkšņi pilnīgi kails. Man tas bija briesmīgi. Man nekad nebija bijis draugs un domāju, ka neviens mani nekad vairs nekad neredzēs. Es biju pārliecināts, ka citi mani uzmācīs. Tieši tāpēc es valkāju parūku un zināju visu veidu make-up trikus, lai neviens neredzētu, ka esmu bez matiem.

Man ir skaisti sarkani mati pēc dabas, tāpēc es izvēlējos parūku ar sarkanu lapiņu. Daudzi vīrieši to patika, es izskatījās kā vampīrs. Tomēr es vienmēr jutos slēpts un man bija sajūta, ka šie vīrieši mani neatradīja pievilcīgi, bet šī dīvaina sieviete ar sarkano parūku.

"Ilgu laiku es diez vai spīdu spogulī bez parūka"

Mans pirmais draugs, kurš bija 22 gadus vecs, man pastāstīja apmēram pēc diviem mēnešiem, ka es balding. Ja viņš gribēja lolot mani uz kakla, es lūdzu viņu apstāties, jo tur biju tikla. Man bija ļoti gudra slēpšanās stratēģija, tāpēc neviens saprata, kas notiek. Tas bija patiešām nogurdinošs. Man nav tik daudz sliktu pieredzi. Kad es teicu savam draugam laikā, kad es valkāju parūku, viņš īsti nerūpējās. Viņš jau bija aizdomas, ka kaut kas bija nepareizi. Reiz, kad es pameta savu parūku uz vienu nakti, es biju vairāk nobijies nekā tas, kurš bija ar mani. Viņš mani nekavējoties pārliecināja un teica, ka zina visu, bet negribēja mani sajaukt vai ievainot.
Piecus gadus es valkāju parūku. Kādā brīdī es to vairs negribēju, jo tas man maksā pārāk daudz enerģijas, lai vienmēr slēptu sevi.

Divus gadus es eju pārmaiņus ar parūku un kailu. Tas ir atkarīgs no manas ikdienas formas, ko es daru. Bez turbana es dažreiz jūtos kaili. Bieži gadās, ka cilvēki mani uz līdzjūtīgi skatās, kad viņi redz manu kailu galvu, jo viņi domā, ka man ir vēzis. Kad es pirms dažiem gadiem gājos pa Sv. Jēkaba ceļu, es esmu vairākkārt jautājis, vai man ir atļauts to darīt manā stāvoklī. Es esmu uz nerviem. Es gribētu būt tieši vērsts un jautāju, kāpēc man nav matu.

Jau ilgu laiku es bez spoguļa varēju apskatīt spoguli, tas ir mainījies tikai ar fotosesiju. Ingrīds, kurš mani fotografēja, es zināju par deju. Es zināju, ka viņa gatavo lieliskus attēlus, bet nekad nav uzdrīkstējusies doties uz viņu un vienmēr atradusi attaisnojumus. 2015. gada sākumā es beidzot to pārvarēju. Es biju tik satraukti, jo nebija viena attēla ar turbānu vai kailu galvu. Pirmajos fotoattēlos man bija parūka, bet kādā brīdī es to atņemu. Man bija tahikardija, bet Ingrīds varēja pilnībā atņemt manas bailes un arī šo īpašo brīdi pilnībā pārcēlās.

"Dažreiz es vēlos, lai mani mati atgrieztos"

Divas stundas vēlāk mana mobilā mašīna grumbēja, un tā teica: "Dārgais, jums ir jāskatās, cik skaista tu esi." Kad paskatījos uz fotogrāfijām, es sāku kliegt. Es pirmo reizi redzēju sevi kā sievieti, kura ir sieviete, lai gan viņai ir kails galva. Es domāju, "es esmu ļoti īpašā veidā skaists." Es gribēju šo sajūtu dalīties ar citām sievietēm ar manu slimību. Tāpēc Ingrīds un es izstrādājām projektu, kuram mēs fotografējām citas sievietes ar matu izkrišanu, ko sauc par "skaistiem cilvēkiem".

Starp citu, manam pašreizējam draugam ir pilns melns krēpes. Tas neko nemīl, ka man nav matu. Laba un slikta lieta par manu slimību ir tāda, ka jauni mati tajā brīdī varētu augt. Tas ir iespējams, jo matu izkrišana var nākt un iet. Es dažreiz vēlos, lai viņi atgrieztos, bet tad es domāju, ka esmu laimīgs arī bez matiem.